Cik daudz ir liktenis un cik brīvā griba?

Andris jautā: „ Cik daudz ir liktenis un cik brīvā griba?”

Atbilde:

Pastāv vairākas pretrunīgas atbilžu versijas. Bībelē teikts, ka visi tavi mati ir saskaitīti un ir arī teikts, ko sēsi to pļausi. Vāsištha jogā teikts, ka viss ir ilūzija, sapnis, Dieva sapnis, viss ir Dievs, nav darītāja, nav darbības un ir teikts, ka nekas nenotiek bez personiskās pašpiepūles.

Mans secinājums, gadījumā, ja atbildes ir pretrunīgas, tad atbilde ir atkarīga no situācijas, var būt, gan tā, gan tā un jāraugās individuāli.

Ja mēs ļoti rūpīgi ieskatītos, tad spētu uz sava piemēra gūt apliecinājumi abiem variantiem, ka viss ir iepriekš noteikts un varētu arī gūt apstiprinājumu tam, ka esam apzināti izdarījuši, gan izvēli, gan darbību.

Piemēram, ļoti primitīvi. Man jautā, vai ēdīšu ceptus kartupeļus un es apzināti izdaru izvēli, ka ēdīšu, azpināti dodos pie galda, mērķtiecīgi lieku kartupeli mutē, košļāju un noriju. Piekritīsiet, pilnīgs noteicējs pār katru darbību.

Ja ieskatīsimies ciešāk, tad varam ieraudzīt, ka tam apakšā bija „liktenis”, vai tūkstošiem no manis neatkarīgu priekšnoteikumu, lai tas notiktu. Saku, ka es pats ēdienu noriju! Pretjautājums, kā tieši Es šo darbību paveicu? Ko tieši es sasprindzināju kakla daļā, ko atslābināju? Kā es to paveicu, lai ēdiens nokļūtu precīzi tur kur tam jāiet, ne uz elpceļiem? Kā es izdalīju siekalas, jo bez to izdalīšanas nekas nenotiktu...? Tas viss notika bez manas dalības, viss pats no sevis.

Saku, ka pats kartupeli ieliku mutē! Kā tieši es rokai devu impulsu satvert dakšiņu, kuru neironu uz kuru smadzeņu centru sūtīju, pa kurieni un kā? Kuru muskuli, kurā mirklī sasprindzināju, kuru locītavu saliecu, kā aprēķināju nepieciešamo leņķi...? Tas viss notika bez manas dalības, viss pats no sevis.

Saku, ka izdaru izvēli ēst kartupeli! Kā notika izvēles izdarīšana? Pirmkārt jau izvēļu iespējas bija ārkārtēji ierobežotas, lai cik daudz tās būtu. Mēs zinām, jo plašākas iespējas, jo sarežģītāk izdarīt izvēli. Ja būtu 1000 iespējas, varbūt nemaz kartupeļus neizvēlētos...

Ziniet stāstu par ēzelīti, kurš nomira badā atrodoties starp divām siena kaudzēm? Ja ir visas iespējas, tad neizvēlies neko, jo viss jau ir. Grāmatas plauktā kuras nekad netiek izlasītas, CD kuri nekad netiek noklausīti, apģērbs, kurš nekad netiek uzvilkts. Pietiek ar domu, ka ir. Vajag tad, ja nav.

Tad, kā es izdaru izvēli ēst kartupeli, kāpēc izvēlos? Tūkstošiem priekšnosacījumi. Jo man garšo, jo esmu izsalcis, jo neērti atteikties, nepieklājīgi... Es neko neizvēlējos to noteica bezgalīgs, liktenīgs faktoru kopums, ko uzskaitīt stundām.

Mēs varētu iebilst, lūk cilvēkam ir mēŗkis, viņš darīja, strādāja, tiecās, centās un paveica. Otram bija mēŗkis, viņš nedarīja un neko nepaveica. Lūk brīvā griba strādā!

Tomēr, neviens no šiem apgalvojumiem negarantē brīvo gribu. Kurš teicis, ka pirmajam, vai otrajam vispār bija cita iespēja. Viņi nebija spējīgi konkrētajā mirklī rīkoties savādāk. Katrs savā veidā, tieši tajā mirklī, nespēja citādāk, ja spētu tad varbūt arī darītu.

Te mēs paraugam varam likt cilvēkus, droši vien arī sevi, ka situācijās, kurās kaut ko ļoti vēlamies izdarīt, mums teorētiski ir visas iespējas un tomēr neko no ļoti gribētā nedarām.

Un pretēji, kaut ko ļoti nevēlamies, tomēr izdaram. Kur palika brīvā griba? Mēs ļoti vēlamies vienu, darām citu, darām kaut ko vienu, rezultātā sanāk kas cits... Kā ar tiem, kuri ļoti, ļoti visu mūžu pēc kaut kā tiecas, tomēr nekas neizdodās? Kā ar tiem, kuriem viss izdodās nemaz necenšoties?

Kāda zināma gaišreģe ir teikusi, ka mums ir radīta ilūzija par to, ka mums ir izvēle. Nākamajā sekundē viņa saka, ka viņai vajadzēja rīkoties savādāk, vai jautā kāpēc Tu kaut ko neizdarīji. Pretrunīgi, ne?

Mana izpratne, pieredze, esot virsapziņas stāvoklī atbilst tam, ka neviens, neko nedara. Prāts darbojas, kā projektors, kurš momentā izgaismo ekrānu, kuru pieredzam, kā objektus, notikumus, visu dzīvi. Mūsu priekšā ir prāta ekrāns.

Šis viss ir kaut kas līdzīgs sapnim, kurā šķietami ir laiks, ir telpa, ir subjekti un objekti, ir darbības, notikumi, ir vēlmes, ir izvēles un izvēļu sekas, tomēr patiesībā tas viss izgaist, kad iezvanās modinātājs.

Tātad viss ir atkarīgs no kura apziņas līmeņa mēs raugāmies. Vienā apziņas līmenī visu nosaka liktenis/karma. Tad starposmi dažādās fāzēs.

Nākamajā ir brīvā griba - darītājs, darbība un darāmais. Ēdājs, ēdiens, ēšana.

Cita līmeņa skatapunktā ir viens vesels, nedalīts notikums, tīra pieredze.

Vēl no cita līmeņa nav arī pieredzes, kā tādas. Nav sapņa, nav sapņotāja. Lai būtu jēdziens brīvā griba ir jābūt tam kurš grib.

Ja nav gribēšanas kā tādas, tad nav arī tā kurš grib un nav arī gribas, vienlaga, vai brīvas, vai nebrīvas.

Tīra, neko nevērtējoša, bez nosaukumiem, bez nosacījumiem, pieredze. Tīra apziņa.

/JZ/